Psiholoģiskais stāvoklis

Psiholoģiskā palīdzība vēža slimniekiem

Psiholoģiskā palīdzība vēža slimniekiem un viņa tuviniekiem ir obligāta. Daudzu ārvalstīs veiktu pētījumu rezultāti pierāda, ka profesionāla psiholoģiska palīdzība onkoloģijas slimniekiem ievērojami uzlabo viņu dzīves kvalitāti, mazina nemiera un depresijas simptomus, stresu, psiholoģisko nogurumu, palīdz kontrolēt sāpes un citus slimības simptomus. Atsevišķos rakstu avotos minēts, ka psiholoģisko palīdzību saņēmušie slimnieki dzīvo ilgāk.

Ko cilvēks sajūt, izdzirdot diagnozi: „vēzis”, un kā viņam palīdzēt?” jautājām klīnikas psiholoģei, grupu psihoterapeitei Marijai Turlinskienei (Marija Turlinskienė).

Kāda ir psiholoģiskā reakcija uz vēža diagnozi?

Vēža diagnoze psiholoģiskā aspektā tiek vērtēta kā trauma, kas izraisa dažādas sarežģītas un sāpīgas sajūtas: paniku, apjukumu, dusmas, skumjas, bezcerību utt. Plašāk zināmas ir austriešu psihoterapeites Elizabetes Kubleres-Rosas (Elizabeth Kubler-Ross) aprakstītie reakciju modeļi uz piedzīvoto traumatismu, modelī tiek sistematizēti pārdzīvojumi konkrētos etapos/stadijās.

Pirmā stadija – šoks un/vai noliegums. Uzzinot smago diagnozi, pirmās stundas vai pat dienas cilvēks izjūt šoku. Viņš dzīvo un rīkojas gandrīz automātiski un var izskatīties pilnīgi mierīgs, neizrādīt spēcīgākas emocijas. Pacienti stāsta, ka tajās pirmajās stundās vai dienās viss notiek it kā ne ar viņiem, ka tas ir ļauns sapnis un viņi tūdaļ pamodīsies, lai viss būtu atkal kā agrāk.

Pēc šoka var iestāties panika, cilvēks var justies apjucis vai izveidot sev „nolieguma refleksu”, neticēt diagnozei, dzīvot kā agrāk, izvairīties no slimības pieminēšanas. Tobrīd tuvinieki par to var nekā nezināt. Tādēļ šajā stadijā cilvēks var justies ļoti vientuļš, pat izolēts no pasaules, sastapies aci pret aci ar savām bailēm.

Otrā stadija – dusmas. Līdzko cilvēks atklāti uztver realitāti, viņš nereti sāk dusmoties uz Dievu, likteni, sevi, ka ir darījis kaut ko nepareizi, uz ārstiem, kas nevarēja viņu izārstēt, uz apkārtējiem – par neiejūtību un nesapratni. Tieši šajā stadijā rodas jautājums: „Kādēļ man?” Aiz dusmām slēpjas bailes. Jo dusmojamies tad, kad jūtamies bezspēcīgi, pamesti, nezinoši, kā rīkoties un ko darīt. Galvenais ir atcerēties, ka šīs dusmas bieži vien nav adresētas kādai konkrētai personai, tā vairāk ir emocionāla reakcija, kas rāda, kā slimnieks cieš, cik viņam ir grūti. Tādēļ ir būtiski runāt par šiem jautājumiem, dusmoties, apzināties „netaisnību”. Pēc dusmām un citu negatīvu emociju izpaušanas tās mazinās un slimniekam kļūst vieglāk.

Citiem vārdiem – dusmas norāda uz iekšējo enerģiju, kuru var novirzīt problēmas risinājumam, situācijas kontrolei: informācijas meklējumiem par slimību un tās uzveikšanu, sadarbībai ar ārstiem, citiem slimniekiem, jaunu pašpalīdzības metožu atklāšanai (piemēram, relaksācijas tehnikai, mācībām u. tml.).

Trešā stadija – derības (vienošanās). Šajā stadijā cilvēks cenšas samierināties ar konkrēto situāciju, tiek noslēgtas savdabīgas derības ar Dievu, sevi, mediķiem. Tieši tagad slimnieks ir gatavs iet pie zintniekiem, burvjiem, izmēģināt nepārbaudītas ārstniecības metodes, atklāt savas. Daudzi meklē glābiņu ticībā, reliģijās, bieži noslēdz derības ar Dievu. „To un to vairāk nekad nedarīšu vai arī izdarīšu to un to, tikai ļauj man izveseļoties.” Derības parāda vēlmi atrast uzticamu palīdzības veidu, kas garantētu simtprocentīgu izveseļošanos.

Svarīgi ir apzināties, ka slimība nav ne atmaksa, ne arī sods par kaut ko, un tā nekur neizzūd maģiskā veidā vai ar brīnumzāļu palīdzību, ka Jūsu konkrētā slimība ir viena no desmitiem letālo slimību un, iespējams, ne viens vien tūkstotis cilvēku ar veselības traucējumiem, līdzīgiem jūsējiem, dzīvo visu savu dzīvi. Tomēr nekad nevajadzētu sev draudēt. Patīk iet cilvēkos – ejiet, tikai lai par to zina Jūsu ārstējošais ārsts. Ir svarīgi, lai neatteiktos no tradicionālās, zinātniski pierādītās medicīnas.

Ceturtā stadija – depresija. Kad realitāte beidzot ir aptverta, praktiski visi pacienti piedzīvo depresijas stadiju. Vairums cilvēku šajā stadijā grib paslēpties no visas pasaules. Turklāt nomāc nogurums, izsīkums, kuru veicina nolemtības sajūta, var pasliktināties garastāvoklis, paaugstināties jutība. Svarīgi, lai šajā laikā nepaliktu vieni, lai blakus būtu sirsnīgi, rūpīgi un izpalīdzīgi tuvinieki, lai būtu labs kontakts ar ārstiem.

Piektā stadija – samierināšanās. Visbiežāk samierināšanās stadija tiek sasniegta kādu laiku pēc diagnozes noteikšanas. Tā atklāj, ka cilvēks ir iemācījies sadzīvot ar slimību. Tagad cilvēks jau saka, ka slimība viņa dzīvē neieņem galveno vietu, ka tā ir tikai daļa no viņa, bet viņam ir daudz citu darīšanu, gan smagu, gan patīkamu. Šajā stadijā cilvēki bieži izsakās, ka slimība viņiem ir iemācījusi no jauna novērtēt dzīvi un tās mērķus, saprast dzīves būtiskākās patiesības un jēgu.

Ir svarīgi saprast, ka šīs stadijas nav visiem vienādi izteiktas, ka, beidzoties vienai, ne vienmēr sekos nākamā. Jāatceras, ka, piedzīvojot smagu slimību izprovocētas sajūtas, svarīgi ir nebūt vienam, neciest, bet lūgt palīdzību tuviniekiem, mediķiem, psihologiem.

Kādi etapi vēža slimniekiem psiholoģiski ir visgrūtākie?

Kā smagākos slimības un ārstēšanas momentus varētu nosaukt slimības sākumu –slimības noteikšanas un ārstēšanas uzsākšanas laiku vai pat biopsijas rezultātu gaidīšanas laiku, tas ir nemiers, neziņa, kamēr vēl nav „iegūta pieredze”, sajūtas ir ļoti spēcīgas, cilvēks vēl nav saskāries ar ārstēšanu, nezina, kā uz to reaģēs viņa organisms, kā viņam pašam nāksies piemēroties, sadzīvot ar slimību un terapiju.

Grūti brīži ir slimības paasinājumu (recidīva) laikā, kad pārņem bezcerība, bailes no nāves, apjukums, netaisnības sajūta u. tml., ja dzīvē notiek kādi nelaimes gadījumi (šķiršanās, zaudējumi u. tml.). Dažiem psiholoģiskā palīdzība ir aktuāla tad, kad viņi ir uzveikuši slimību un cenšas atgriezties normālā dzīves ritmā, kad notiek readaptācija.

Kā slimnieki var palīdzēt paši sev?

Galvenais – nepalikt vienam ar saviem sāpīgajiem pārdzīvojumiem, izmantot draugu un tuvinieku atbalstu, ļaut sev izvairīties no smeldzīgām sajūtām, jo tās ir NORMĀLAS nenormālajā dzīves situācijā – slimībā. Vērsties pēc individuālas psiholoģiskas palīdzības, apmeklēt palīdzības grupas, kurās tādu pašu nelaimju pārņemti cilvēki dalās pieredzē, viens otru atbalsta; apgūt relaksējošus vingrinājumus, kas palīdz uzveikt bezmiegu, uztraukumu, sāpes; sliktākajā gadījumā – lūgt nomierinošus medikamentus.

Varētu arī pieminēt viena no onkopsiholoģijas aizsācējiem ASV ‒ dr. Karla Simontona (Carl Simonton) ‒ ieteikumus:

  • Darīt „neko” – vienkārši ļaut sev būt, dažas vai vairāk minūtes mierīgi pasēdēt, atgulties (tikai neiemigt!), atslābināties, palūkoties debesīs, ļaut domām vienkārši raisīties, tās nefiksējot.
  • Apzināta elpošana – koncentrēties uz savu elpošanu ‒ „ieelpa – izelpa”, četras līdz astoņas reizes ieelpot un izelpot, sajust, kā mazinās spriedze, ieplūst galvā skaidrība.
  • Pakļauties savām iekšējām sajūtām: kas man ir labi un kas – nav, biežāk būt kopā ar cilvēkiem un tādās vietās, kur jūtaties labi, bet izvairīties no vietām ar negatīvu iedarbību.
  • Pateicība – padomāt un sajust, par ko esat pateicīgs šim mirklim (par savu ģimeni, par labiem laika apstākļiem, ērtu krēslu, par dzīvi utt.).
  • Prieks – darīt sev patīkamas lietas, sagatavot patīkamāko nodarbju sarakstu (piemēram, kafijas pauze, zvans draudzenei, mierīga pastaiga dabā, rotaļas ar bērniem/mazbērniem utt.), un katru dienu atvēlēt laiku kaut vienam no šā saraksta punktiem.

Kā var palīdzēt tuvinieki un draugi?

Tuvinieku un draugu palīdzība ir nenovērtējama. Bieži rodas jautājums: ar ko es varētu palīdzēt, ar ko sākt?

Padomājiet, ko varat un protat darīt vislabāk. Varbūt Jūsu stiprā puse ir praktiskā palīdzība – lieliski gatavojat ēdienu, varat sakārtot istabas, palīdzēt iepirkties – tad arī piedāvājiet šādu palīdzību slimniekiem vai viņu tuviniekiem, lai arī viņi kaut nedaudz varētu atpūsties.

Ja Jūsu stiprā puse ir emocionālā palīdzība, ļoti varat palīdzēt, ļaujot slimniekam vai viņu tuviniekiem izrunāties, tostarp pa tālruni. Tikai nevaimanājiet, viņam dzirdot: „Kas mūs (Tevi) turpmāk sagaida...”, nelieciet runāt par sāpīgām tēmām, ja viņš to nevēlas. Nepārtrauciet un nenorādiet, kā viņam vajadzētu justies vai uzvesties. Vienkārši pastāstiet, kas notiek Jūsu dzīvē, draugu dzīvē, vai vienkārši parunājiet par to, ko izlasījāt avīzē – bieži slimnieki vēlas vienkārši normālas attiecības, neakcentējot slimības sekas, no kurām viņi jau tāpat ir noguruši.

 

AngioCell Plus maisto papildaiProjekta atbalstītājs

Vienīgais haizivs skrimšļu šķidrais ekstrakts.
Kanādas biotehnoloģiju uzņēmuma „Atrium Innovation” atklātais un izgatavotais „Angiocell Plus” ekstrakts. Tā ražošanā tiek izmantots unikāls process, kas palīdz saglabāt haizivs skrimšļu šķidrā ekstrakta molekulu maksimālo bioloģisko aktivitāti.

Skrimšļi – audi bez asinsvadiem. Tie veido 6‒8 % haizivs masas, bet zīdītājiem tie ir 0,6 % no ķermeņa masas. Turklāt haizivs skrimšļu iedarbība ir 100 000 reizes spēcīgāka par zīdītāju skrimšļu iedarbību.

Uzzināt vairāk...    Atsauksmes    Kur iegādāties?